Kurš vēl ir pietiekami vecs, lai atcerētos spēli Doom (jā, pašu pirmo), tam ir izredzes saprast, kā sauksies mana stāstījuma nākamā daļa. Bet lai saprastu, kāpēc tā tā sauksies, pat tas nav vajadzīgs.
Kad no rīta izbraucām no kempinga, vēl spīdēja saule, un vējš bija pilnīgi ciešams. Abās ceļa pusēs saauga milzums tūristu norāžu, bet nebija vēlmes katru no tām pētīt. Iemesls tam – šīs dienas plāns bija diezgan sarežģīts: visticamāk, mums nāktos nakšņot ārpus kempinga, bet bija arī iespēja līdz tādam tikt.
Tomēr bultiņa uz elektrostaciju ar pievilcīgu uzrakstu “Exhibition” manī nenovēršami izraisīja vēlmi pagriezties, ko es arī izdarīju. Andrejs, kā parasti, paurkšķēja (tādā braucienā grūti vienmēr uzturēt kopīgas intereses), bet kur gan viņš liksies – pret manu parasto argumentu: “pats visus vaino, ka neko neskatās” viņam nav ko likt pretī. Protams, problēma patiesībā nav tajā, ka cilvēki neko neskatās, bet gan tajā, ka visiem ir dažādas intereses. Kad cilvēki grib iedzert alu, nevis apmeklēt arhitektūras pieminekļus – tur vēl var apbēdināties. Bet, kad Andrejs grib uz armēņu klosteriem, bet īslandiešu koka baznīcās ne kāju nesper – tā viņa darīšana, bet nav ko tad man čakarēt smadzenes, ka tur kāds kaut ko neskatās un neredz. Intereses, vēlmes un motivācijas visiem cilvēkiem atšķiras, to saprast ir vienkārši, bet sajust – grūti, taču vajag.
Lai nu kā tur būtu, pa ceļam uz HES mēs atradām rekonstruētu fermu un arī tur iegājām ekskursijā, lai gan nācās izripināt uz letes monētas apmēram 6$ vērtībā.
Islande ar velosipēdu - 4. diena
EveryTrail - Atrodiet taku kartes Kalifornijai un tālāk
Iekšā – tāda gara telpa, kur dzīvoja 30 un vairāk cilvēku, un dažas izolētas pieliekamās telpas, uz kurām var tikt caur šauriem, zemiņiem koridoriņiem. Kaut kas līdzīgs atsevišķai istabai bija tikai vadonim, un arī tas tikai kaut kas līdzīgs, jo atradās tā galvenās telpas centrā.
Kopumā vizīte fermas muzejā bija tā vērta, ja spilgti iedomājas, kā tas bija – dzīvot milzīgā komunā ar klepojošiem, pirdošiem un čāpstinošiem iemītniekiem, bez logiem un ar kūpošu ugunskuru pašā vidū. Bet kur nodarboties ar seksu, vispār nav skaidrs – vasara Īslandē ilgst tikai dažus mēnešus, un arī tajos temperatūra ir 14-16 grādi pēc Celsija.
Elektrostacijas dienesta daļa
Izejot no fermas, laikapstākļi bija ievērojami pasliktinājušies: debesis satumsa, zāle kustējās arvien aktīvāk, bet uz jakas sāka parādīties tumši plankumi no retām lāsēm. Līdz HES braukt palika pavisam nekas: kāds puskilometrs, bet, kamēr tikām galā, man galvā līda uzmācīga doma. Tā slēpās tajā, ka gan jau enerģētikas kompānijas naudu neskaita, un re, tagad mēs ieiesim iekšā, un tur dod karstu bezmaksas tēju. No kurienes tāda fantāzija izlīda, nav skaidrs, iemeslu tam nebija, un tāpēc mistiski noskaņoti pilsoņi pēc nākamās rindkopas mani apsūdzēs telepātijā.
Kopā ar ņipru bārdainu itāli uz baika mēs iekļuvām iekšā, kur mūsu priekšā atvērās a-la Half-Life automātiskās durvis. Iekšā mūs gaidīja tehno-future-stila triumfs: visur melnas un pelēkas spīdīgas virsmas pieklusinātā apgaismojumā, centrā – milzīgs sensoru galds ar informāciju par HES un Īslandi, pa kreisi – interaktīva mehāniskā instalācija par to, kā strādā stacija, bet pa labi – iekārotais bezmaksas kakao un sulas stilīgā mirguļojošā automātā (dispenserī). Kā es to varēju paredzēt, vēl tagad nevaru saprast. Kā ar to vēl nepietiktu, pretī ieejai, recepcijā sēdēja divas apburošas jaunas īslandietes, gatavas mums visādi izpalīdzēt. Goda vārds, mēs tik ļoti izbrīnījāmies par visu šo greznību, ka teju vai turpat iekšā telti neuzcēlām – un tiešām, kur gan vēl tālāk vilkties negaisa laikā, kad tāds klusums, miers un skaistums tieši deguna galā?
Sensoru galds un jauka meitene kā gide
Stacijas darbības mehāniskā shēma, ūdens ietek pa cauruli cauri klintij
Kad bijām pilnībā izbaudījuši to, ko es aprakstīju vestibilā, izrādījās, ka var vēl aiziet pa labi un apskatīties pašus ģeneratorus.
Skaistumam stāv ugunsdzēsēju mašīna un pie sienām karājas foto
Interesantas durvis - bez sienas
Blakus ventilim stāv ūdens – paskatieties uzmanīgi uz etiķetes, kurš gads
Tīrā spēlīte par tehnokataklizmu
Ejoša instalācija par ģeneratoru
Nospiežot pogu, var palaist pašu īstāko upes ūdeni, kas iegriezīs ģeneratora lāpstiņas, un no tā iedegsies spuldzītes. Ūdens plūsmu var regulēt un priecāties, kā tās kļūst blāvākas vai mirdz.
Bet ar to, kas stacijas pirmajā stāvā, visa šī skaistuma radītājiem nebija gana, jo tur ir vēl arī otrais! Tur vispār ir kaut kas kruts – neticama spēle par ciemata nodrošināšanu ar ūdeni visa gada garumā, regulējot ģeneratora jaudu un būvējot dambjus. Nekādu datoru – viss pa īstam: griez rokturus, cel dambjus, šķidruma plūsma tiecas tos apiet, jaudas nepietiek, panika pieaug!
Tā pati spēle-instalācija
Mani šī uzparikte tā sajūsmināja, ka nospēlēju trīs reizes, pirmo – kopā ar itāli. Tiesa gan, apkaunojoši zaudēju visas trīs reizes. Andrejs entuziasmu neizrādīja, ar ko radīja man tādu iespaidu, ka visur, kur kaut kas jādara vai jādomā praktiski, viņš piedalīties negrib, bet grib tikai skraidīt un blenzst bez smadzeņu piepūles, vai arī metafiziski fantazēt par abstraktām tēmām.
Tiesa, panks noklausījās lekciju par gaišo ekonākotni – ja jūs neesat gluži naivi, tad nojaušat, kāpēc elektrostacijā ir visa šī ārišķība, kam nav tieša sakara ar tās darbību. Protams, tā ir pretpropaganda pret “zaļo” pārspēku, kuri mūždien traucē būvēt jaunas stacijas, gan pa tēmai, gan ne pa tēmai. Tā nu ir iekārtots ekonomiskā un neekonomiskā labuma svārsts – mūžīgā cīņa, turklāt kapitālisms parasti uzvar. Bet valstīs, kur uzvarējis sociālisms, proti, skandināvu, mēdz būt arī citādi, un no turienes tāda energokorporācijas uzmanība pret stacijas interjera detaļām. Pat noalgoja dizaineru studiju – saucas Gagarin. Kas kārtējo reizi pierāda, ka pat labām idejām (elektrostacijas Īslandē ir termiskās vai HES, tāpat jau zaļāk vairs nevar) ir vajadzīgs prasmīgs mārketings (tas ir, materiāla pasniegšana smukā un saprotamā formā).
Bet, lai cik ilgi neturpinātos šī patīkamā mirāža, nācās to pamest. Kad jau taisījāmies atgriezties aukstumā un tumsā ārā, rūdītais itālis apjautājās meitenēm par laikapstākļiem, par laimi, internets te ir visur. “Tuvojas vētra” – viņam paziņoja. Viņš atbildēja tādā garā, ka tad pāris dieniņas atpūtīsies. Bet es lepni paziņoju: “Mums ir plāns, ko lai dara”. “Esiet, lūdzu, uzmanīgi” – rūpes izrādīja elektriskās fejas. Atzīstos, ka biju mazliet naivs un viņu vārdus par vētru nopietni neuztvēru. Bet velti.